Biogrāfija. 1.turpinājums

Cariskās Krievijas armijā

Dr. hist. Ēriks Jēkabsons par P. Radziņa pirmajiem soļiem karavīra dzīvē raksta:

„Pirmais mēģinājums iestāties armijā neizdevās, jo 16 gadu veco jaunekli neuzņēma nepilngadības dēļ. Pēc divu gadus ilgās zināšanu apguves mājās, viņš kopā ar kādu savu radinieku un skolas biedru Metuzālu (krita Pirmajā pasaules karā kā kapteinis) devās uz Pleskavu, kur kadetu korpusā nokārtoja brīvprātīgā (t. s. savvaļnieka) pārbaudījumu, kas  deva tiesības uz zināmiem atvieglojumiem kara dienestā, un 1898. gada augustā kā ierindnieks ar II šķiras brīvprātīgā tiesībām iestājās Kalvarijā (Suvalku guberņā) dislocētajā 112. Urālu kājnieku pulkā. Septembrī pulks no vasaras nometnēm atgriezās kazarmās Kalvarijas pilsētā. Atvieglojumi brīvprātīgajiem patiesībā bija ievērojami. Pulkā kopumā bija seši savvaļnieki – divi latvieši (P. Radziņš un vēl viens puisis; divi krievu muižnieku dēli un divi igauņi no Vīlandes apriņķa). Sākotnēji katrs tika iedalīts savā rotā, un katram tika iedalīta atsevišķa istabiņa ar zaldātu – apkalpotāju. Pēc neilga laika visi seši nokļuva mācību komandā. Kursa laikā visi tika izvietoti vienā istabiņā un uz visiem tika piešķirts viens apkalpotājs. Mācību komandas kursu beigušie savvaļnieki tika iedalīti rotās (atkal ar atsevišķām istabiņām un apkalpotājiem), bet tie, kuri gatavojās iestāties junkurskolās, tika atbrīvoti no dienesta pienākumu izpildīšanas, atļaujot gatavoties iestājpārbaudījumiem. Starp viņiem bija arī P. Radziņš un otrs latviešu savvaļnieks.”1

Ar dienestu P. Radziņš jutās apmierināts. 24. novembrī dažus mēnešus pēc dienesta sākuma viņš tēvocim rakstīja:

„Esmu sveiks un vesels, un pilnīgi laimīgs, jo par laimi sauc tādu stāvokli, kad cilvēks ar savu stāvokli un panākumiem pilnīgā mierā.”2

Savukārt māsai viņš rakstīja:

„Tu par daudz bēdājies par mani. Tas ir ne tikai veltīgi, bet muļķīgi. Kāpēc Tev vajaga bēdāties, kad es priecājos, jeb Tu negribi, ka manas cerības izpildās, jo mani še nav neviens atdzinis, bet tā ir mana vēlēšanās, un tas ceļš, pa kuru es tagad iemu, iet uz manu nākotni, uz manu, var teikt, laimi, jo citur nekur, nekādā citā dzīvē es nebūtu tik priecīgs. Kāpēc Tu bēdājies tik bērnišķīgi, ja Tev es neesmu un cits viss Tev ir tāpat kā agrāk, bet man ir pavisam otrādi: es pats tik esmu tas pats, bet cits viss man ir svešs un atņemts, un es tādēļ nebēdājos, es jūtos tagad uz ceļa, uz savas nākotnes ceļa, un tādēļ Tev vajaga priecāties.”3

1899. gada 12.augustā P.Radziņš tiek komandēts uz 27.kājnieku divīzijas štābu, kur nokārto iestāšanās pārbaudījumus Viļņas kājnieku junkurskolā, un 1.septembrī viņš uzsāka mācības.  Šai pat gadā viņš tika paaugstināts pakāpē par junkuru – jaunāko unteroficieri. 1900.gada 29.maijā, beidzot pirmo mācību gadu, viņš „ģimenes apstākļu dēļ” tika atskaitīts no junkurskolas un maijā atgriezās savā pulkā Kalvarijā. Šī bija viņam pirmā reize, kad pēc „savas vēlēšanās” viņam nācās atstāt dienesta vietu. Vēl viņam dzīvē būs divas reizes – pēc sekmīgi aizvadītām brīvības cīņām un pēc sekmīga dienesta Latvijas armijas komandiera amatā.

Vēsturnieks dr. hist. Ē. Jēkabsons par šo viņa aiziešanu „pēc savas vēlēšanās” raksta:

”Īstenība gan bija prozaiskāka, turklāt tā apliecina P. Radziņa spēju novērtēt savu rīcību un saņemties pēc neveiksmēm. 1. jūnijā viņš rakstīja vecākiem: „Mīļie vecāki! Man jāpaziņo Jums ļoti nelaimīgs atgadījums, kas ar mani notika. Viss gāja labi, kā rakstīju, biju pārcelts vecākā klasē. Sākās plānu ņemšana, kas arī gāja labi, es ne tikai sev, bet arī biedriem latviešiem palīdzēju. Vasaras svētku pirmās dienas pēcpusdienā gājām uz pilsētu, kur mani biedri par plānu un arī agrāko palīdzību pacienāja ar alu. (…) kad nonācu pie dežūrējošā oficiera, tad izrādījās, ka esmu par kādām minūtēm nokavējis, iesākās izskaidrošana, pie kam viņš saoda alus smaku, ko deva zināt priekšniecībai, par ko mani otru dienu atskaitīja no skolas. (…) nevainojiet mani manas neuzmanības jeb trakulības pēc, jo tas tā nav. Tas bija man nolikts – tas nelaimes atgadījums, jo to pašu dienu liela puse junkuru atnāca ar alus smaku, bet man bija tā nolemts. Es sevis pēc nebēdāju, jo tas man būtu par mācību, bet tas, ka es Jūsu apbēdinu, es nevaru izturēt, jo Jūs no manis sagaidījāt tikai prieku, un tam tā arī bija būt. Vispār jāsaka, ka pēc Ziemassvētkiem mana laime un mans harakteris lieliski griezās uz slikto pusi – nezinu, kas tam par cēloni bija, varbūt par maz Dievu lūdzu, es nekad negribēju tādas beigas, un ne tik mani biedri, bet arī skolas oficieri (domā), ka es pārāk bargi sodīts, jo par visu gada būšanu junkuru skolā man nebija sodu grāmatā neviena rājiena, kad citam līdz 20 sodu pierakstīti. Lai ir kā būdams. Tas Kungs ir devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir svētīts. Tagad esmu pulka savvaļnieks. Vēlreiz saku, ka mans liktenis man neiet pie sirds, bet Jūsu apbēdināšana. Ja Dievs palīdzēs, viss var pagriezties par labu, jo tiku atskaitīts ar tiesību rudenī atkal ar eksāmenu iestāties, un, tā kā biju jau pārcelts vecākā klasē, tad varbūt atļaus likt eksāmenu vecākā klasē, tas vēl nav zināms. Varbūt, ka tas viss pēc iznāks par labu, un varbūt, ja Dievs palīdzēs, būšu drīzāk par oficieri un iztaisīšu sev spožāku nākotni nekā mani biedri, jo pie ātras iešanas vienmēr krīt. Nav jau nekas tik pārāk ļauns noticies; vissliktākais, kas var iznākt, ir tas, ka neatļaus vecākā klasē likt eksāmenu un ir jāpaliek jaunākā. Tas jau nav tik bezgala ļauni, jo cik daudz savvaļnieku katru gadu netiek cauri pie ieņemšanas un brauc otru gadu, un, sarēķinot manus gadus – esmu viens no jaunākajiem, 1 ½ gada jaunāks par Nikuli; skolā ir 28 gadus veci un tomēr priecīgi. Otrkārt, ja Dievs palīdzēs, tas var nenotikt un varu tikt ieņemts vecākā klasē, tad bez Jūsu apbēdināšanas man nekas nav noticis. Ir jāapmierinās ar visļaunāko, arī ja jāpaliek otru gadu jaunākā klasē.”4

Pēc trīs mēnešiem P. Radziņš tiek uzņemts atpakaļ vecākajā klasē, 1901. gada 1. augustā viņš beidz skolu ar izcilību un jūlijā tiek iedalīts 113. Staraja Rusas kājnieku pulkā. 5. augustā paaugstināts par podporučiku un nosūtīts tālākai dienesta pildīšanai uz 24. Simbirskas kājnieku pulku Ostravā, Lomžas guberņā Polijā. 1903. gada jūnijā viņš iziet viena mēneša apmācību sapieru dienestā 4. sapieru brigādē.

1904. gada beigās, izceļoties Krievijas–Japānas karam, Pēteris Radziņš brīvprātīgi piesakās doties uz fronti un 1905. gada janvārī tiek ieskaitīts 10. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, kur, būdams podporučika dienesta pakāpē, tiek norīkots par rotas komandiera pienākumu izpildītāju. Savas pirmās kaujas ugunskristības viņš saņem aizstāvēšanās kaujā Sipingajas pozīcijās. 1. augustā viņš vēstulē no Hersū krusttēvam raksta:

„Biju uz ceļu taisīšanu, un uz vietas palikām ne ilgāki kā 3–4 dienas, kad atkal pārgājām uz jaunu vietu. Tagad atkal esmu uz vecās vietas un daudzmaz pastāvīgas dzīves. Dzīvoju ķīniešu mājās (…). Dzīvoju, ka labāki nevar iedomāties. Pa lielākai daļai dienu pavadu gandrīz bez darba. Tikai pastaigādamies aizeju uz rotu apskatīt, ko tur dara. Mācības ir ik pāra dienas un ne vairāk kā 2 stundas, un otras – ik pārdienas rota iet uz tilta būvēšanu, tur es ļoti reti eju, un, ja eju, tad tikai uz kādu pusstundu. Citu laiku pavadu, kā patīkas (…). Kamēr vēstule aizies, tikmēr jau būs zināms, vai miers noslēgts jeb turpinās karu. Ja būs miers, tad gan tik drīz no Mandžūrijas prom vēl nevarēs tikt, kamēr tik liels daudzums sanāks uz dzelzceļa stanciju tuvumā, un tad gaidīšana pēc strēķes. Zināms, kuri tiks pirmie galā, tie varēs drīzumā, bet pēdējiem būs ļoti ilgi ko gaidīt. Un arī pēc tam vēl oficieriem būs ļoti daudz darba aizvadīt tik daudz rezervistu atpakaļ un vispār ierīkot kārtību. Tad vēl pilnīga nezināšana, ja būs miers, kur tad palikšu, vai nu Omskā, vai atpakaļ uz veco pulku, jeb vēl kur nebūt citur. Vēl jau neesmu daudz vairāk kā pusgadu, kamēr no mājas aizbraucis, un, kad Polijā dienēju, tad jau dažreiz pagāja vairāk nekā gads, kad braucu pie Jums, tādēļ nav par ko bēdāt, ja vēl ir zināms, ka man iet labi.”5

18. oktobrī viņš tiek paaugstināts poručika pakāpē.

Karš beidzas ar Krievijas sakāvi. Savam krusttēvam par šo pēckara periodu P. Radziņš raksta:

„tagad dzīvo siltā istabā, zaldāti visi ķīniešu mājās. No šejienes iesam taisni uz dzelzceļa stanciju, kad būs mūsu reize uz mājām braukt. Ceru, ka uz novembra beigām tiksim no šejienes prom. Tātad uz Ziemassvētkiem domāju būt Omskā.”6

27. oktobrī poručiks P. Radziņš saņem savu pirmo apbalvojumu – III šķiras Svētā Staņislava ordeni par „teicami centīgu dienestu kara laikā ar Japānu”. Ģenerālis P. Radziņš vēlāk analizē šī kara mērķus un Krievijas neveiksmes cēloņus:

„Krievu-japāņu kara mērķis: bija no Krievijas puses virskundzība „Tālos austrumos”, no Japānas puses – Japānas kolonizācijas spējas – vai tai vienmēr palikt esošā stāvoklī, nekad netopot par lielvalsti (…). Krievu-japāņu karā mēs redzam no Krievijas puses to pašu: Krievija nemobilizēja visu savu armiju; pieņēma kaujas ar nelieliem spēkiem, cieta neveiksmes, karš novilkās tik ilgi, ka Krievijas iekšienē iesākās nemieri un galu galā lielā Krievija karu zaudēja”7

Turpinājums sekos

—————————————————————–

1 Dr. hist. E. Jēkabsons. Ģenerāļa Pētera Radziņa karavīru gaitu sākums. Tēvijas Sargs, Nr.10 (2007, okt.), 28.-29. lpp.

2 Turpat.

3 Turpat.

4 Dr. hist. E. Jēkabsons. Ģenerāļa Pētera Radziņa karavīru gaitu sākums. Tēvijas Sargs, Nr.11 (2007, nov./dec.), 30.-32.lpp.

5 Turpat.

6 Militāru rakstu krājums. P. Radziņš. Stratēģijas problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem 1928. g. Nr. 2., 3. Armijas komandiera štāba izdevums.